No rītiņa aizčāpojām brokastīs uz kafejnīcu, kuru man norādīja TripAdvisor. Neskatoties uz to, ka nopirkto apskatu daudzums netā aug, atsauksmju lapas joprojām ir sakarīgas. Blue Bird Cafe izrādījās ļoti zolīda, kā noformējuma un stila, tā arī garduma ziņā. Interesanti, ka brokastis viņiem tiek piedāvātas no dažādām valstīm - britu, ar bekonu un olām, beļģu vafeles, franču pankūkas, un tā tālāk. Stilīgi!
Pēc patīkamajiem iespaidiem kafejnīcā devāmies uz nacionālo muzeju. Es muzejos varu izturēt tikai pāris stundas, pēc tam mūku no turienes prom, it kā būtu velnu ieraudzījis. Tā notika arī šoreiz. Apskatījos cirtņus, cirvjus, bruņas un lokus, un paātrināju gaitu. Divdesmitais gadsimts ir interesantāks - tur ir oldskūlīgs vēderains televizors un fašistu forma, bet arī tur nogursti. Īsāk sakot, man ar muzeju pietika, un vēl vienam cvargam arī, un tāpēc mēs notināmies no turienes paagri.
Divi palika, bet viens vispār ar mums nebija, jo "kārtoja savas lietas". Dīvaina frāze, jo kādas gan var būt lietas pilsētā, kurā tu nevienu nepazīsti. Bet mēs uzzinājām, kādas - suvenīru iepirkšana. Pievienojāmies lietišķajam interesantā suvenīru veikalā, kur visa produkcija ir vietējo mākslinieku darbi. Es iepirku pāris atklātnītes un magnētiņus, pēc savas tradīcijas, bet čaļi vispār - gleznu. Manuprāt, veikals saucās @rododendronart, bet neesmu gluži pārliecināts. Katrā ziņā Budapeštā kultūriņa mutuļo, un jūs atradīsiet arī citas, ne mazāk cienījamas bodītes.
Pēc iepirkšanās mēs laidām uz Budas pili, otrā krastā no centra. Tur mēģinājām atrast, ko uzrīt, bet tādās vietās ir vai nu baigi dārgi, vai nu ne pārāk labas atsauksmes, jo kur tad tūristi liksies no zemūdenes. Mums vakarā bija plāns aizbraukt uz kalnu, papriecāties par saulrietu, un tāpēc baigi vilcināties nedrīkstēja. Galu galā trīs no mums, kas gribēja uzbraukt augšā uz slēpotāju soliņiem, ielēca taksī un aizmauca, bet palikušie turpināja meklēt pieejamu ēstuvi.
Uz augšu ar soliņiem mēs uzbraucām pa lēto. Turklāt kāds no mums visu ceļu mīlīgi spiedza no šausmām, ka soliņi atrodas 5-10 metru augstumā virs zemes. Tas bija apburoši. Bet es Šveicē biju tā pieradis pie augstuma, ka uzslēju kājas un iekārtojos ērti, pusguļus. Aizmirsu gan, ka man bikses ir cauras, un var redzēt apenes. Labi vēl, ka ne pautus!